Es cēlos uz Klingenštoku (pie Štosas) divos posmos: ar funikulieri un slēpotāju soliņiem. Funikulieris — tas ir tad, kad vagonus pa sliedēm velk trose. Bet, ja kabīnes karājas trosēs — tas ir trošu ceļš. Tas mēdz būt pamatīgāks, ar dažāda izmēra slēgtām gondolām, bet mēdz būt arī tāds, kur vienkārši ir soliņš un tu uzsēdies gandrīz gaitā ar pakaļu.
Es uzreiz sēsties neriskēju, lai gan jaunie ķīnieši mani sauca. Sākumā palūrēju, kā viņi to dara. Nekāda lielā zinātne — pieej klāt, noņem mugursomu un ar muguru gāzies uz soliņa. Tas tajā laikā kustas un brauc, bet ļoti lēnām, tāpēc nekādu grūtību nav. Lai gan droši vien ir neirotiķi (mana Šveices drauga terminoloģijā), kuriem šķitīs, ka soliņš tevi nogrūdīs no koka laukumiņa zālītē. Atklāti sakot, ne tas briesmīgākais, kas dzīvē var notikt.
Braukt uz tāda sēdekļa ir interesantāk nekā slēgtā gondolā. Ja laiks ir labs, var nenolaist aizsargkupolu. Skaties apkārt, elpo svaigu gaisu, klausies, kā govīm šķind zvaniņi. Beigu beigās šī skaņa jūs izbesīs: tā ir visuresoša. Dzīvnieki ganās diezgan augstu, kā minimums līdz diviem kilometriem, un to ir daudz. Tāpēc, kad pazīstams šokolādes zīmols zīmē Alpu govis uz iepakojuma, tajā nemaz nav tik daudz pārspīlējuma. Nezinu, kā ir braukt krēslā, ja jums pavisam stipri ir bail no augstuma, bet man bija komfortabli. Tas nemaz nav tik tālu no zemes. Bet man galva reibst tikai tad, ja visapkārt redzu kilometrīgus bezdibeņus. It īpaši, ja blakus ir tik stāvas nogāzes, ka nav aiz kā aizķerties, ja nogāzīsies. Es baidījos, ka tieši tas mani gaida pacelšanās galapunktā, jo mans ceļš veda no Klingenštokas uz Frontalpštoku pa kalnu grēdas kori divu kilometru augstumā. Ar to parasti nepietiek kalnu slimībai, bet es novecoju, un gēni man ar māsu ir kopīgi. Dolomītu pieredze Itālijā parādīja, ka viņu sāk spiest jau no diviem km. Mans kāpiens tajā pašā vietā liecina, ka es izturu trīs ar minimālām neērtībām, vienīgi no panorāmām drusku šūpo.
Kopumā pēc kādām četrdesmit minūtēm es tiku augšā. Izrādījās, ka taka, lai arī šaura, taču nogāzes neizskatās nemaz tik draudīgi, turklāt ir apaugušas ar zāli. Es drusku pastāvēju, lai adaptētos, un aizčāpoju uz priekšu.
Pacelšanās uz Klingenštoku
